Kārlis iznāca no garāžas, ieelpojot vēso gaisu. Beidzot pabeidza greznā auto remontu, ko neviens cits negribēja uzņemties. Kārlis jau grasījās iet pārģērbties, kad iezvanījās telefons…
Bet viņš nolēma pamēģināt, un viss izdevās lieliski. Viņš nesteidzās iet mājās. Sieva Elīna bija aizbraukusi pie mammas uz laukiem, un viņam vienam vienmēr bija skumji četru sienu ietvaros. Pēc sātīgas izstiepšanās Kārlis jau grasījās iet pārģērbties, kad iezvanījās telefons.
Viņš paskatījās uz ekrānu — “Elīna”. Un kaut kā iedzēlās, it kā priekšnojauta par kaut ko sliktu.
— Elīn, sveika, — viņš sāka, bet klausulē atbildēja nevis viņas balss.
— Labdien… atvainojiet, — balss bija sievietes, saraustīta, saspringta. — Te bija nepatīkams gadījums… uz Bauskas šosejas… es atradu telefonu… pasažieri aizveda, bet telefons viņai izkrita no kabatas, es zvanīju uz pēdējo numuru…
Kārlis uzreiz nesaprata teiktā jēgu.
— Kāds… kāds gadījums? — viņš aizsmakuši pārjautāja. — Kuru aizveda?
— Sieviete… jauna, blondīne, šķiet. Mašīna pelēkā krāsā, “Toyota Camry”.
“Toyota Camry” — tā bija Elīnas mašīna.
— Jūs esat pārliecināta, ka viņa bija pasažiere? — viņš ar grūtībām izdvesa, jūtot, kā balss dreb.
— Jā, pie stūres bija vīrietis. Viņu arī aizveda. Es redzēju, kā abus aizveda.
— Kur jūs atrodaties?
— Es varu nosūtīt koordinātes punktu Whatsapp.
— Jā, lūdzu… atsūtiet, — tikai to Kārlis spēja pateikt.
Pēc dažām sekundēm atnāca ziņa — mazs sarkans punkts kartē, kaut kur ārpus pilsētas. Viņš pat neaizvēra garāžu, neizslēdza gaismu, nenoņēma darba kombinezonu. Vienkārši iesēdās savā “Škodā” un ar visu spēku uzspieda gāzes pedāli un strauji izbrauca uz ceļa.
Domas jaucās — viņš nevarēja saprast, kā Elīna varēja nokļūt tur, kur viņai nevajadzētu būt. Viņa taču teica, ka brauc pie mātes — pavisam citā virzienā. Un kurš ir tas vīrietis, kurš sēdēja pie viņas mašīnas stūres?
Ar katru kilometru domas pārvērtās lipīgās bailēs. Galvā uzpeldēja fragmenti — viņas rīta balss, smiekli, vārdi, ko viņa aizmeta skrienot: “Neaizmirsti paēst!” — un noskūpstīja viņu uz vaiga. Viss tik ikdienišķi, tik mierīgi… it kā nekas slikts vienkārši nevarētu notikt.
Viņš ieraudzīja vietu jau no tālienes. Mašīna stāvēja ceļa malā, nedaudz sagāzusies, motora pārsegs saburzīts, pasažiera puses durvis nedaudz ieliektas, uz ceļa — saplēsts spogulis un stikla lauskas. Darbinieku vēl nebija. Kārlis piegāja tuvāk, un viss acumirklī sastinga. Uz sēdekļa stāvēja Elīnas soma, apgāzta uz sāniem, blakus izbirusi lūpu krāsa, brilles, telefona lādētājs. Uz grīdas — viņas iemīļotā matu sprādze. Kārlis automātiski pacēla mantas, salika atpakaļ somā, nejūtot pirkstus, tad paskatījās uz mazo reģistratoru, kas karājās zem spoguļa.
Kārlis noņēma reģistratoru, nospieda pogu. Ekrāns iedegās. Viņš nezināja, kāpēc to dara — vienkārši vajadzēja kaut ko saprast. No skaļruņa atskanēja balsis. Vispirms Elīnas — sakairināta, paaugstinātos toņos:
— Es teicu, ka es tagad nevaru. Viņš visu kontrolē, saproti? Es nevaru vienkārši tā paņemt un izņemt naudu.
Pēc tam vīrieša balss, asa, ar nepacietības noti:
— Bet tu izlem ātrāk. Man nav laika. Mani jau meklē, mums abiem steidzami jādodas prom.
— Es visu izdarīšu, es taču teicu. Bet jāpagaida nedaudz, — bija dzirdams, kā Elīna cenšas saglabāt mieru, bet tonis nodeva trauksmi. — Lai viņš neko nenojauš, atgriezīšos it kā no mammas un teikšu, ka viņai nepieciešama palīdzība. Es viņam jau teicu, ka mammai ir problēmas. Viņš, protams, dos. Viņš man tic…
— Dari, ko gribi, bet dabū naudu, citādi nāksies par mani aizmirst.
Tālāk — riepu skaņa, ko acumirklī pārtrauca dobja skaņa.
Kārlis ilgi stāvēja, turot rokās reģistratoru, nespēdams pakustēties. Pasaule apkārt it kā izšķīda. Palika tikai smags tukšums, sajūta, ka zeme slīd no kājām. Likās, ka tas viss nav ar viņu, nav par viņu, ka aina ir sveša, pat nereāla.
Sievietēm, kas vecākas par 60 gadiem, ir pienācis laiks pārtraukt šīs darbības
Viņa Elīna, sieva, ar kuru viņš dalīja piecus dzīves gadus, gatavoja plānu, kā dabūt no viņa naudu un aiziet ar kaut kādu cilvēku, kuram, spriežot pēc dialoga, ir problēmas ar likumu.
— Viss kārtībā? — atskanēja piesardzīga balss. Sieviete, tā, kas atrada telefonu, pienāca tuvāk. Viņš pagrieza pret viņu galvu.
— Paldies jums… ka piezvanījāt, — klusi teica Kārlis. — Jūs, droši vien, varat braukt. Tikai atstājiet, lūdzu, savu numuru. Jūs, visticamāk, izsauks, lai visu izstāstītu.
Viņa pamāja, uzrakstīja sava telefona numuru uz papīra lapiņas, blakus uzrakstīja vārdu — Baiba — un aizbrauca. Kad viņas mašīnas motors klusumā pazuda tālumā, Kārlis palika viens uz tumšās šosejas. Vējš šūpoja seju, bet viņš stāvēja, it kā pieaudzis pie zemes.
Visu, kas notika tālāk, viņš atcerējās neskaidri, kā caur biezu miglu. Bākugunis, īsi jautājumi:
— Kas jūs esat?
Viņš kaut ko atbildēja, parakstīja kaut kādus papīrus, tad skatījās, kā evakuators lēnām aizved viņu sagrauzto “Toyota”. Viss likās nereāls, kā sapnis. Viņš neatcerējās, kā nokļuva mašīnā, kā aizbrauca. Viss notika automātiski. Reģistratūrā viņam paziņoja, ka Elīna ir nopietnas problēmas. Kārlis pamāja, it kā būtu dzirdējis kaut ko ikdienišķu, piemēram, laika prognozi. Un tad pajautāja par otru cilvēku.
– Viņam viss kārtībā.
Viņš izgāja jau rīta agrumā. Pelēkas debesis, sīks lietus, retas mašīnas uz šosejas. Kārlis stāvēja uz lieveņa un nezināja, kurp doties. Pasaule likās sveša un kaut kāda neīsta. Viss, kam agrāk bija jēga — mājas, darbs, sieva — tagad it kā sabruka putekļos. Atstāt Elīnu tādā stāvoklī būtu nelietīgi. Necilvēcīgi. Bet piedot? Piedot to, ka viņa grasījās viņu apmānīt, paprasīt naudu, aiziet ar kaut kādu veci? Nē, nevarēja. Viņš nolēma vienu — pagaidīt, kad Elīna sāks nākt pie sevis. Un tad jau redzēs.
Pagāja nedēļa. Pēc tam vēl viena. Dienas vilkās lēni, bez prieka un jēgas. Kārlis gandrīz katru dienu iegriezās pie viņas. Dažreiz sēdēja pie viņas stundām, vienkārši klusējot skatoties. Dažreiz Kārlis pieķēra sevi pie domas, ka nezina, ko jūt. Viss bija sajaucies.
Pāris reizes viņi ar Baibu satikās pie inspektora — abus izsauca precizēšanai. Katru reizi, kad viņš viņu redzēja, viņa viņam uzsmaidīja — maigi, labdabīgi, tā, ka iekšpusē kļuva nedaudz siltāks. Un katru reizi Kārlis pieķēra sevi pie dīvainas domas: kaut kur viņš jau bija redzējis šo smaidu, šīs acis. Kaut kas pazīstams bija viņas sejā, intonācijā, tajā, kā viņa pārlaida matu šķipsnu. Trešajā reizē viņš neizturēja. Kad viņi izgāja, viņš pēkšņi teica, pats nesaprotot, kāpēc:
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
